Izmitināšana un veselības aprūpe: darba devēja pienākumi pret ārvalstu darbinieku Latvijā

Imigrācijas likuma 15. pants par to runā tieši: uzaicinātājs atbild par ārzemnieka veselības aprūpi, par uzturēšanos Latvijā un par atgriešanās izdevumiem. Veselības apdrošināšanas polise ir uzturēšanās atļaujas pieteikuma dokuments, un PMLP tās apakšējo robežu nosaka euro, nevis apzīmētājos: apdrošinātāja minimālais atbildības limits apdrošinātajā periodā ir 42 600 euro.

Veselības apdrošināšana ir dokuments, nevis labums

Latvijas uzturēšanās atļaujas pieteikumā veselības apdrošināšanas polise stāv tajā pašā dokumentu sarakstā, kur darba līgums un apstiprināts izsaukums. Bez tās lieta nav pilnīga, un nepilnīgu lietu neizskata. Tas ir pirmais, kas jāsaprot darba devējam, kurš apdrošināšanu plāno nokārtot pēc darbinieka ierašanās: tad ir par vēlu, jo tieši polise ir tā, kas atļauju vispār ļauj izsniegt.

PMLP nosauc trīs prasības, un katra no tām ir pārbaudāma pirms pirkuma. Apdrošinātāja minimālais atbildības limits apdrošinātajā periodā ir 42 600 euro. Derīguma periods nedrīkst būt īsāks par plānoto uzturēšanos Latvijā. Un segumam jāietver transports līdz tuvākajai ārstniecības iestādei, kā arī atpakaļceļš uz mītnes valsti smagas saslimšanas vai nāves gadījumā.

Biežākā kļūda nav summa, bet periods. Nopirkta gada polise atļaujai, kurai jādarbojas ilgāk, un neviens pagarinājumu neiesniedz, kad gads beidzas. Kopš 2026. gada 15. septembra pati nodarbinātības atļauja pēc Imigrācijas likuma 27. panta pirmās daļas 12. punkta ir līdz vienam gadam, tāpēc polisi un atļauju tagad var pirkt vienā divpadsmit mēnešu ritmā, un tas noņem nesakritību, kas agrāk vilkās piecus gadus. Uzņēmumi, kas ved veselas brigādes, polises parasti pērk vienā laidienā ar vienu derīguma beigu datumu, lai pagarinājumi nesalasītos pa dažādām nedēļām.

Privāto polisi ir vērts turēt atsevišķi no valsts apmaksātās veselības aprūpes. Trešās valsts darbinieks, kas strādā ar darba līgumu un par kuru tiek maksātas sociālās iemaksas, laika gaitā pēc vispārējiem noteikumiem iegūst tiesības uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem, bet polise ir tā, kas sedz periodu no ierašanās, un tā ir migrācijas procedūras nosacījums.

Dzīvesvieta un deklarēšana ir divas dažādas lietas

Darba devēji tās regulāri sajauc. Izmitināšana ir fiziskā vieta, kur darbinieks dzīvo, un tās nodrošināšana ietilpst uzaicinātāja atbildībā par uzturēšanos pēc 15. panta. Dzīvesvietas deklarēšana ir atsevišķa administratīva darbība ar savu likumu. Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3. panta pirmā daļa dod personai vienu mēnesi no dienas, kad tā pastāvīgi iedzīvojas jaunajā adresē, lai to deklarētu, un deklarēšanai nepieciešama telpu īpašnieka piekrišana.

Viena lieta var pastāvēt bez otras, un tieši tur sākas problēma. Darbinieks var dzīvot uzņēmuma īrētā dzīvoklī Liepājā un nebūt tur deklarēts, jo namīpašnieks piekrišanu nekad nav parakstījis. Tad darbiniekam nav deklarētas adreses, uz kuru iestādes sūta dokumentus, un uzturēšanās atļaujas kartes saņemšana vai pagarināšana aizkavējas. Piekrišana deklarēšanai ir tā rindkopa, ko īres līgumā prasa pirms parakstīšanas, nevis pēc tās.

Rinda par karti ir svarīgāka, nekā izskatās. PMLP atļauju sagatavo 10 darbdienu laikā pēc lēmuma par uzturēšanās tiesību piešķiršanu vai divu darbdienu laikā pēc pieprasījuma, un to sagatavo personai, kurai iestāde var uzrakstīt uz kādu adresi. Nedeklarēts darbinieks ir darbinieks, kura karte gaida.

Kur šie pienākumi beidzas

Ar darba līgumu tie nebeidzas. 15. pants uzaicinātājam uzliek segt izdevumus, kas saistīti ar ārzemnieka atgriešanos izcelsmes valstī, tostarp izraidīšanu, ja iestāde līdz tam nonāk, un tā paša panta trešā daļa neseguma gadījumā ļauj uzņēmumam uz laiku līdz vienam gadam liegt uzaicināt ārzemniekus, ar iespēju lemt atkārtoti, ja summa paliek nesamaksāta. Uzņēmums, kas atlaiž darbinieku un pieņem, ka ar to saistības beidzas, pretējo uzzina brīdī, kad iestāde izdevumus vērš pret to.

Vienā gadījumā pienākumi beidzas tīri. 15. panta astotā daļa uzaicinātāju atbrīvo, kad ārzemnieks izbrauc no Latvijas līdz izsaukumā nosauktajam datumam vai kad uzaicinātājs izsaukumu rakstveidā atsauc, pirms tas ir izmantots. Izbraukšanas datuma fiksēšana tātad nav administratīva kārtība, bet tā darbība, kas saistības noslēdz.

Praksē tas nozīmē, ka īres līgums un atpakaļceļa plāns pieder tai pašai dienai, kurā tiek gatavoti izsaukuma dokumenti. Uzņēmumi, kas Latvijā ved desmit vai vairāk darbinieku, dzīvojamās telpas parasti īrē uz termiņu, kas garāks par pirmo atļauju, un budžetā ieliek atpakaļceļa biļeti uz katru darbinieku. Tā ir rinda, ko lielākā daļa koridoru nekad neizlieto, un tieši tāpēc tās nav tad, kad tā vajadzīga.

Otrs, ko iestāde skatās, ir telpu piemērotība. Pienākums nodrošināt uzturēšanos nenozīmē tikai adresi uz papīra: ja darba devējs brigādi izmitina ražotnes palīgtelpās vai vienā dzīvoklī izvieto vairāk cilvēku, nekā telpa pieļauj, tā ir darba apstākļu neatbilstība, ko pārbaudē konstatē Valsts darba inspekcija. Uzņēmumiem ar sezonālu slodzi drošākais risinājums ir īres līgums uz konkrētu dzīvojamo platību ar nosauktu iemītnieku skaitu, nevis mutiska vienošanās par kopīgu mitekli.

Šo ķēdi kopā ar trīs un piecu darbdienu paziņošanas termiņiem apraksta raksts darba devēja pienākumi un sankcijas. Visu pārcelšanās loģistiku no biļetēm līdz pirmajai maiņai izklāsta raksts pārcelšanās ķēde darbiniekam no trešās valsts, bet pašu atļaujas secību raksts uzturēšanās atļauja darbam Latvijā.

Latvijā izmitināšana un veselības aprūpe pieder tam pašam dokumentu komplektam, kas atver uzturēšanās atļauju, nevis darba devēja labai gribai.