ES zilā karte pēc direktīvas 2021/1883: kam tā īsti der

ES zilā karte ir bloka pazīstamākais migrācijas instruments, un lielākajai daļai ražošanas un operatīvo amatu tas ir nepareizais rīks. Pārstrādātā direktīva (ES) 2021/1883, ko dalībvalstis piemēro aptuveni no 2023. gada novembra, pazemināja algas slieksni un atviegloja gan zilās kartes turētāja pārvietošanos starp dalībvalstīm, gan ģimenes atvešanu. Nekas no tā nemainīja vārtus atļaujas priekšā. Zilā karte joprojām ir būvēta augstskolu absolventiem, kuri pelna virs valsts vidējās algas. Metinātājs, tālbraucējs vai aprūpes palīgs tos reti pārkāps. Šis ir praktiķa skatījums uz to, kur zilā karte iederas koridorā, kas amatniekus meklē Nepālā, Indijā, Filipīnās un Rietumbalkānos, un kurā brīdī lieta jāpagriež uz nacionālo kvalificēta darbinieka ceļu.

Ko pārstrādātā redakcija patiesībā mainīja

Direktīva 2021/1883 aizstāja 2009. gada zilās kartes direktīvu un trijos punktos pievilka noteikumus par labu darba devējam. Tā samazināja minimālo algas reizinātāju, tāpēc slieksnis, kas amatam jāpārkāpj, atrodas zemāk nekā agrāk. Tā atviegloja pārvietošanos ES iekšienē, tāpēc darbinieks, kam zilā karte ir vienā dalībvalstī, var pāriet uz otru un sākt tur strādāt ar mazāku berzi, nekā pieļāva vecā kārtība. Un tā atviegloja ģimenes atkalapvienošanos, tāpēc laulātais un bērni var pievienoties ātrāk.

Katra no šīm pārmaiņām ir reāla tiem cilvēkiem, kuriem karte tika veidota. Reforma padara augsti kvalificēto ceļu gludāku, nevis paplašina to, kurš tam kvalificējas. Atbilstības loģika, proti, atzīta augstākās izglītības kvalifikācija plus saistošs darba piedāvājums ar algu virs nacionālā sliekšņa, pārcēlās gandrīz neskarta. Darba devējam no tā izriet vienkāršs secinājums: ja kandidāts zilajai kartei neatbilda agrāk, pārstrādātā redakcija viņu tur neievedīs.

Algas slieksni nosaka katra valsts, un tas joprojām ir augsts

Zilās kartes algas slieksnis nav viens ES skaitlis. Katra dalībvalsts to liek aptuveni 1,0 līdz 1,6 reizes virs valsts vidējās bruto gada algas, ar pazeminātu slieksni deficīta profesijām un tiem, kas darba tirgū ienāk pirmo reizi. Vācijā pazeminātais deficīta profesiju slieksnis ir krietni virs četrdesmit tūkstošiem eiro gadā un tiek indeksēts katru gadu, tāpēc precīzs skaitlis ik gadu pārvietojas. Plānošanai svarīgs ir nevis precīzais lielums, ko pieteikuma gadam vajadzētu pārbaudīt atsevišķi, bet gan tā kārta. Karte pēc sava dizaina ir novietota virs valsts vidējās algas.

Atalgojums būvniecībā, viesmīlībā, loģistikā un aprūpē parasti nokrīt zem standarta zilās kartes sliekšņa un bieži pat zem pazeminātā deficīta profesiju sliekšņa. Šoferis, kam maksā pēc nozares normas, nesaņem absolventa algu, un nekāda pārstrādātās redakcijas dāsnums šo plaisu neaizver. Slieksni pārbaudiet tajā gadā, kurā iesniedzat, jo lietu vērtē pēc tobrīd spēkā esošās likmes, nevis pēc tās, ar kuru rēķinājāt izmaksas.

Diploma prasība ir grūtākā siena

Alga ir redzamā barjera. Kvalifikācijas prasība ir tā, kas lielāko daļu ražošanas un operatīvo amatu lietu beidz, pirms par atalgojumu vispār sāk runāt. Zilā karte parasti prasa augstākās izglītības diplomu. Pārstrādātā redakcija pievienoja šauru atvērumu atsevišķiem informācijas tehnoloģiju amatiem, kur formālu diplomu var aizstāt līdzvērtīgas augstas profesionālās prasmes un pieredze, bet šis izņēmums attiecas tieši uz informācijas tehnoloģijām un amatniecības profesijas nesasniedz.

Metinātāja sertifikāts, smagā transporta vadītāja apliecība vai aprūpes palīga kvalifikācija ir profesionālā, nevis akadēmiskā izglītība. Tā augstākās izglītības vārtiem neatbilst, lai cik ļoti darba tirgum darbinieks būtu vajadzīgs. Tas ir strukturāls iemesls, kāpēc zilā karte nevar būt noklusētais instruments amatnieku koridoram. Dokuments, ko darbinieks tur rokās, šai atļaujai ir nepareizās šķiras dokuments.

Kur tā iederas un kur ne

Zilā karte ir pareizais gājiens, kad darbiniekam ir augstskolas diploms, amats ir absolventa amats un alga pārkāpj valsts slieksni. Inženieris no Mumbajas, kas pāriet uz inženiera amatu Vācijā, vai IT speciālists, kura pieredze atbilst pārstrādātās redakcijas izņēmumam, ir īsti zilās kartes kandidāti, un pārvietošanās ES iekšienē un ģimenes noteikumi padara šo atļauju viņiem pievilcīgu. Praksē tas nozīmē, ka vienā un tajā pašā uzņēmumā divi darbinieki var iet pa diviem pilnīgi dažādiem ceļiem.

Tas ir nepareizais gājiens lielākajai daļai ražošanas un operatīvo amatu plūsmas. Profesionāli sagatavotiem darbiniekiem, kas dodas uz Vāciju, būtiskais ceļš ir nacionālā kvalificēta darbinieka atļauja pēc Uzturēšanās likuma (Aufenthaltsgesetz) 18.a panta, kas veidota ap profesionālo kvalifikāciju, nevis diplomu. Šī ceļa mehānika darba devēja pusē, ieskaitot kvalifikācijas atzīšanas soli, kas nosaka grafiku, ir aprakstīta rakstā atļauju ķēde, kas nosaka darba sākuma datumu Vācijā. Darbiniekiem no Bosnijas un Hercegovinas, Serbijas, Kosovas, Ziemeļmaķedonijas, Melnkalnes vai Albānijas ir ceļš, kas kvalifikācijas līmeni ignorē pavisam, un to apraksta Vācijas Rietumbalkānu regula.

Kļūda: nepareizas atļaujas šķiras iesniegšana

Dārgā kļūda ir stiepties pēc zilās kartes tāpēc, ka tā ir slavenā. Darba devējs iesniedz būvnieku kā zilās kartes pieteicēju, Vācijas pārstāvniecība ārzemēs lietu izskata, un tā krīt uz kvalifikācijas vārtiem, jo profesionālās izglītības sertifikāts nav augstākās izglītības diploms. Lietu uz vietas nelabo. Darba devējs sāk no jauna pēc 18.a panta, no jauna savāc atzīšanas pierādījumus un no jauna piesaka konsulāro vizīti. Darba sākuma datums pārceļas par nedēļām, un darbinieks, kas mājās, iespējams, jau ir uzteicis darbu, gaida šo tukšumu cauri.

Aizsardzība ir sašķirot darbinieku, pirms aiztiekat kādu pieteikumu. Ja kvalifikācija ir akadēmiska un alga augsta, apsveriet zilo karti. Ja kvalifikācija ir profesionālā, ejiet tieši uz nacionālo kvalificēta darbinieka ceļu un neļaujiet zilās kartes uzrakstam nokļūt uz lietas. Abas atļaujas rindā kustas dažādā ātrumā, un koridoru skats uz šiem termiņiem ir rakstā cik ilgi patiesībā aizņem ES darba atļauja.

Vēl divas robežas, ko vērts zināt

Zilā karte ir ES instruments, bet tā neaptver visu bloku. Lielākā daļa dalībvalstu tajā piedalās, savukārt Dānija un Īrija shēmā nav un vada savas augsti kvalificēto atļaujas. Vācija izsniedz lielāko daļu ES zilo karšu, tāpēc praksē karte ir smagi vāciska lieta, kaut arī nes ES nosaukumu. Ja koridors ved uz Kopenhāgenu vai Dublinu, zilā karte uz galda nav nemaz, un nacionālais ceļš ir vienīgais ceļš.

Ja plānojat darbā iekārtošanu ES un vēlaties, lai katrs darbinieks nonāk tajā atļaujā, kas patiešām atbilst kvalifikācijai un algai, atsūtiet mums koridora aprakstu, un mēs to sakārtosim pret galamērķi un profesiju. Runājiet ar konsultantu.